Nekādu hipiju muļķību – komentē zinātnieki.

Mūsdienu pasaulē ir tik daudz karojošu nometņu! Sevišķi, ja runa ir par jaunajiem vecākiem – vakcīnas pret nevakcīnām, glutēns pret bezglutēnu, pamperi pret autiņiem. Protams, neizbēgami ir diskusijas arī par to, vai mazuļiem dot skatīties telefonu, planšeti vai veco, labo televizoru. Kārdinājums ir liels – bērns ir, tā teikt pie vietas, sēž rāmi un nekustas, un mammai beidzot ir brīdis laika atvilkt elpu vai elementāri salādēt drēbju čupu veļas mašīnā. Mēs nenosodām! Tomēr nupat jaunākie pētījumi liek domāt, ka varbūt ekrānlaiks jaunajai paaudzei diez ko nenāk par labu.

Kalgari Universitātes pētnieki veica pētījumu, kuros novēroja vairāk kā 2500 bērnu – cipars diezgan pieklājīgs, lai varētu izdarīt secinājumus. Par prieku alternatīvajām mammām un uz pārdomām visām pārējām, zinātnieki secināja, ka tie bērniņi, kas divu gadu vecumā pavadīja daudz laika pie ekrāna, trīs gadu vecumā uzrādīja sliktākus rezultātus attīstības testos. Ar to viss diemžēl nebeidzas – ja arī trīs gadu vecumā mazuļi piedzīvoja daudz ekrānlaika, viņu attīstības testiem bija švaki rezultāti arī piecu gadu vecumā. Ar vecākiem bērniņiem zinātnieki gan nestrādāja, taču varam iedomāties, ka piecgadnieks, kurš pavada daudz laika pie ekrāna, ļoti iespējams, neapgūst daļu nepieciešamo prasmju, lai būtu patstāvīgs skolas bērns septiņu gadu vecumā.

Kas ir svarīgi – vāji testa rezultāti neuzrādīja sakarību ar to, ka bērns gribētu pavadīt daudz laika pie ekrāna. Respektīvi, šinī situācijā ir skaidrs, kas ir vista un kas – ola: iemaņu un prasmju problēmas izriet no dzīves ar ekrānu, nevis otrādi. Kas patiesībā ir diezgan skumji.

Pētījuma autori to komentē šādi: “Liela daļa no pozitīvas stimulācijas, kas palīdz bērniem apgūt fiziskas un kognitīvas iemaņas, nāk no saskarsmes ar aprūpētājiem. Kad bērniem priekšā ir ekrāns, šī svarīgā vecāku-bērnu saskarsme nenotiek. Kad bērni vēro ekrānu, viņi palaiž garām būtiskas iespējas apgūt starppersonu, motorikas un saziņas prasmes. Piemēram, kad bērni vienkārši skatās priekšā esošā ekrānā bez fiziskas iesaistes, viņi sēž nekustīgi un netrenē lielās motorikas prasmes – tādas kā skriešana un iešana. Tas, savukārt, var novest pie attīstības aizkavējumiem šinī aspektā. Ekrānlaiks var arī negatīvi ietekmēt saskarsmi ar vecākiem, ierobežojot mazuļu verbālās un sociālās attīstības iespējas, kas ir ārkārtīgi būtiskas optimālai izaugsmei un attīstībai.”

Izklausās diezgan skarbi. Un ir jau arī skaidrs, ka pavisam bez ekrāniem mūsdienās nekādi – negribam taču arī izaudzināt cilvēkus, kuri par datora eksistenci uzzina vien trešajā klasē, vai ne? Tomēr, līdzīgi kā ar našķiem, ekrānlaikam vajadzētu būt retai un limitētai piedevai ikdienā, nevis pamatam visām dienas aktivitātēm. Mīļie vecāki, mēs ticam, ka jūs varat labāk, nekā vienkārši nosēdināt bērnu pie planšetes.

Avots: fenikssfun.com